Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nanotehnoloģijas un nanotoksikoze

Ojārs Balcers


Televizors milimetra biezumā, Apes «Koksnes kompetences centrs», nanozaldāts un sirseņa lieluma robots cīņai ar pretinieka kaujiniekiem, nanotehnoloģijas pret vēzi, sudraba daļiņas veļas mazgāšanai, miljardi izpētei un sabiedriskajām attiecībām apvieno pēdējos gados strauji augošu, plašu sfēru – nanotehnoloģijas.


Dabaszinātņu izpēte un izziņa notika jau ilgi pirms industriālās revolūcijas un ar to saistītās fosilo resursu «apgūšanas» ēras. Noteikti cilvēks smels dabas resursus arī tad, kad klimata pārmaiņu dēļ būsim pārtraukuši fosilo resursu negausīgo un pašiem bīstamo ekspluatāciju un dzīve saskaņā ar ilgtspējīgi pieejamajiem dabas resursiem būs pašsaprotama. Tehnoloģiskās iespējas pašlaik ir patiesi apbrīnojamas, arī Latvijā. Zinātnieki un tehnologi spēj saredzēt atsevišķus atomus un pēc vēlēšanās pat tos sarindo skaistā latviešu valodas rakstā. Protams, tas ne tuvu nav viss; vienā rakstā nav iespējams apkopot pat Latvijas nanopieredzi, ko katru gadu papildina valsts vadošo speciālistu pētījumi šajā nozarē. Šoreiz pastāstīšu par nanotehnoloģiju pamatiem un rosināšu sekot jaunu-miem Latvijas vadošo universitāšu un institūtu mājaslapās internetā. Arī šogad notiks visiem interesentiem pieejamas zinātnieku konferences, kas saistītas ar šo pētījumu tēmu.

Nanomateriāli ir materiāli, kuriem vismaz viena dimensija ir nanometrs (nm) jeb 1 tūkstošmiljonā daļa metra; lielākā daļa atomu atrodas uz vielas virsmas, kas tiem piešķir milzīgu ķīmisko aktivitāti. Nanomateriāli bez pūlēm caur asinsriti nokļūst smadzenēs un var ietekmēt DNS.

Pelēkā matērija apdraud civilizāciju

Nanomateriāli ir materiāli, kuriem vismaz viena dimensija ir nanometrs (nm) jeb 1 tūkstošmiljonā daļa metra. Tas ir ļoti maz. Aptuveni tik lieli ir starpatomu attālumi vai DNS dubultspirāļu diametrs. Mazākā baktērija jau ir salīdzinoši ļoti liela – 200 nm. Galvenā nanomateriālu atšķirība no parastajiem ir tāda, ka tiem daudz lielāka daļa atomu atrodas uz vielas virsmas, nevis tās iekšienē. Savukārt tas nosaka nanomateriālu lielo ķīmisko aktivitāti un īpašās fizikālās virsmas īpašības.

Nanomateriāli ir lielisks izgudrojums, taču nedrīkst pieļaut to nonākšanu dabā un dzīvajos organismos, jo šīs vielas ir neredzamas un ārkārtīgi aktīvas. Brīvas nanodaļiņas viegli nokļūst dzīvos organismos, tās ieelpojot, norijot, absorbējoties un uzsūcoties caur ādu. Dabā tās viegli pārvietojas un var pārvarēt asinsrites sistēmas robežas, nokļūstot pat smadzenēs, tāpēc tās spēj ietekmēt DNS. Ikvienam ir skaidrs, ka nekas labs tas nevar būt, tāpēc vienīgā iespēja nodrošināt sabiedrības drošību ir savlaicīga piesardzības principa ievērošana un nanomateriālu lietošana tikai noslēgtās sistēmās.

Kā īpatnēju, bet iespaidīgu un sabiedrisko domu veidojošu kuriozu vēlos pieminēt rietumu sabiedrībā izplatītās bažas par tā saukto grey goo – pelēko matēriju, sevi pavairojošiem, prātā pajukušiem, nevaldāmiem nanorobotiem. Cilvēku nespēja tikt ar tiem galā būtu līdzīga datorvīrusiem, tikai jaunus vīrusus nu jau liktu kopā paši vīrusi, nevis kādi cilvēku sabiedrības īpatņi. Praksē nanomateriālus biežāk pēta zinātnieku grupas un lielās korporācijas, jo miljardus vērta ir iespēja patentēt mākslīgu dzīvības formu.

Sudraboti bīstamā mazgāšana

Nanotehnoloģiju lietošana patēriņa precēs pērn, salīdzinot ar 2005. gadu, ir pieaugusi par 70%. Šoreiz pievērsīšos vienmēr aktuālam un salīdzinoši vienkāršam nanomateriālu pielietojumam – veļas mazgāšanā. Nanomateriālu izgudrotāji cildina sudraba antibakteriālās īpašības, kuras nosaka tas, ka tiek pārvarētas šūnu robežas, modificēts DNS un notiek izmaiņas šūnas augšanā un kustībā iesaistītajos enzīmos. Diemžēl sudraba jonu ietekmē baktēriju membrāna kļūst biezāka un palielinās to imunitāte pret antibiotikām. Sudraba joni ir toksiski visām dzīvajām šūnām, jo tie ilgstoši nesadalās. Ūdenī sudrabs uzkrājas zivīs un dūņās. Vairāki sudraba savienojumi ir indīgi, bet citi – kancerogēni. Sudrabs nogulsnējas nervu apkārtnē un dziļajos ādas slāņos. Cilvēka āda kļūst pelēcīgi iezilgana, un ārsti var diagnosticēt saslimšanu ar argīriju (argyria).

Korejiešu firmas «Samsung» mājaslapā internetā ikviens var izlasīt, ka ar «Samsung» veļas mazgājamām mašīnām «mazgājiet ar prieku!», jo «unikālie tehnoloģijas atrisinājumi un izmantošanas ērtība padara šīs veļas mašīnas par neaizvietojamiem palīgiem jūsu mājās». Kā jaunums ir minēta mazgāšana ar sudrabu – «Silver Nano Health System» jeb veļas sterilizācija, kur par antibakteriālo reaģentu izmanto sudraba jonus jeb nanodaļiņas, kas ļauj patērēt mazāk siltā ūdens un balinošo vielu. Gadā viena šāda mūsdienīga veļas mašīna kanalizācijā novada aptuveni desmito daļu grama sudraba. Tas labākajā gadījumā nonāks notekūdeņu attīrīšanas stacijas dūņās. Diemžēl arī šis niecīgais sudraba lietojums nozīmīgi pārsniedz maksimāli pieļaujamos 2 mg sudraba uz vienu kilogramu izžāvētu dūņu. Dūņas vairs nevarēs izmantot kā mēslojumu; barības vielu ciklā tās nonāks, piesārņotas ar smagajiem metāliem.

Zaļie pieprasa nanosudraba aprites noteikumu ieviešanu Latvijā

Diemžēl Latvijā nav dzirdēts, ka par vides kvalitāti modri nomodā stāvošās iestādes gatavotos apturēt «Samsung» ražoto, neaizvietojamo jauno palīgu izplatību. Piemēram, Stokholmas ūdens kompānijas un Eiropas ūdeņu aģentūras «Eureau» pārstāvis Anders Finsons žurnāla «Nanomaterials News» 2007. gada janvāra numurā norāda, ka pat 80% sudraba izmešu samazināšana nodrošinātu tikai maksimāli pieļaujamo sudraba robežvērtību sasniegšanu dūņās, tāpēc nav pieļaujama šāda veida rūpnieciska sudraba izmantošana.

Zviedrijā pērn tika pārtraukta «Samsung» nanosudraba veļas mašīnu tehnoloģijas izplatīšana, Vācijā pret šīm veļas mašīnām protestē Zemes draugi. ASV Vides aizsardzības aģentūra nosaka, ka, reklamējot ar nanosudrabu dezinficējošas veļas mašīnas, tās jāreģistrē kā pesticīdu sistēmas.

Turklāt nanosudrabs organismā un arī kanalizācijā nonāk ne tikai no nanovešmašīnām, bet arī daža laba antibakteriāla kosmētikas līdzekļa un citām nanosudraba superantibiotikām. Tāpēc – lasiet etiķetes jau veikalā, neļaujieties puspatiesību vēstošām reklāmām un pērciet tikai bioloģiskus un videi draudzīgus produktus!

Šis ir tikai viens no piemēriem, kad nanomateriālu izpēte un vēlamo īpašību komercializācija ir tālu aizsteigusies priekšā efektīvai un pietiekamai produkta ietekmes uz dabu, t.sk. cilvēka veselību, izpētei – nanotoksikoloģijai. Tā ir tikai sabiedrības vides interešu ievērošanas viena sastāvdaļa, jo bez cilvēka uz Zemes mīt daudz citu dzīvu būtņu un augu. Tikai tad, kad šādi nanotoksikoloģijas un ietekmes uz vidi un veselību pētījumi būs veikti, kad ar to rezultātiem tiks iepazīstināta sabiedrība – tad varētu pieļaut nanotehnoloģiju lietojumu noslēgtās sistēmās. Tad mums nebūs jākonstatē, ka skaisti vārdi par jauniem brīnumlīdzekļiem tikai daļēji atbilst sabiedrībai tik svarīgajām cilvēka tiesībām – tiesībām uz kvalitatīvu dzīves vidi. •