Visos logos dega svecītes

Lelde Stumbre


Ar Brigitu Lūkinu, slaveno Latvijas tēju karalieni, šoreiz tieši par tējām nerunāsim. Taču sarunas laikā tēju tik un tā dzeram. Jāatzīst, ka es jau labu laiku nedzeru nevienu citu tēju – tikai Brigitas –, jo man tās liekas daudz garšīgākas, smaržīgākas un veselīgākas. Re, kā es uzreiz pārkāpu savu pašas noteikumu – nerunāt par Brigitas tējām!

Un patiesi – mūsu saruna ieklīst pavisam citā gultnē, kas tik labi piemērota novembrim, kad lauku darbi padarīti, dārzi un tīrumi, pļavas un meži (kā Brigitas gadījumā) nokopti, raža savākta un var pasēdēt, parunāties, pārcilāt atmiņas. Brigita nožēlo, ka viņas atmiņa neesot pārāk laba, jo ugunsgrēks aprijis ne tikai pašu māju, bet arī grāmatas, fotogrāfijas, piezīmes un filmas – patiesībā visu, kas dzīves laikā nevis kaut kā īpaši krāts, bet saglabāts, jo šīm lietām bijusi dvēseliska vērtība.

Tomēr Brigitas skaistās acis dzirksteļo un valoda čalo kā meža strauts. Ar vieglu smaidu viņa stāsta par to, ka dzīve sākusies no jauna – tiek celta māja! Vecā bijusi tumša, nokvēpušām sienām, jaunā būšot ekoloģiska! Jā, tā ir nolemts! Ja jau būvēt, tad būvēt tā, kā vajag, – no dabiskiem materiāliem, koka, māla. Brigita smejas, ka nolēmuši mājas sienas apmest paši, tad nu redzēs, cik ilgi ies. Un vēl varētu ierīkot mazu mēbeļu darbnīcu, kur mēbeles darinātu no klūgām vai lazdas... Jāuzzina tikai, kā... Sākumā tikai sev, vēlāk varbūt arī citiem! Man atliek vien skaudīgi nopūsties.


Sarkanā kleitiņa no karoga

Līdz tam tikušas mēs gan esam jau sarunas pašās beigās, tomēr tagad es labāk saprotu mūsu sarunas sākumu:

«Par ko tu gribēji ar mani runāt? Ak, jā, par 18. novembri. Zini, es atceros! Man bija pieci gadi, kad mamma uzšuva man pirmo kleitiņu. Zini, no kā? No sarkanbaltsarkanā karoga drēbes! Protams, tikai no sarkanās daļas. Es vēl atceros, kā drēbe koda, bet kleitiņa man patika. Saprotams, ka neviens nerunāja par to, kas tā par drēbi. Mani vecāki bija kārtīgi strādnieki, sava amata speciālisti, un labi pelnīja. No katras algas mamma pirka sev kurpes. Mana bērnība iekrita pēckara gados, un es labi atceros divas lietas: bailes no skaļiem klauvējieniem pie durvīm un lidmašīnu trokšņa. Kādā Jaungada bērnu pasākumā es uzvilku to pašu tumši sarkano kleitiņu un pasākuma burzmā, kad vadītāja taujāja, kurš bērniņš vēlas noskaitīt dzejolīti, drosmīgi pieteicos. Noskandēju tautasdziesmu par Ziemassvētkiem, kas sabraukuši, un atjēdzos klusumā – vadītāja steidzīgi noveda mani malā... Vecāki nekad neapsprieda politisko dzīvi, nerunāja neko – ne labu, ne sliktu. 18. novembra svētkus, protams, nesvinēja, bet zināt zināja. Tie it kā lidinājās virs mūsu galvām. Es vēl atceros, kā mūs lamāja par buržujiem, pat manu tēvu, lai gan viņš bija strādnieks un slepus no mammas pat iestājās Komunistiskajā partijā.

Latviete ar poļu asinīm

Starp citu, bija tāds brīdis, pagājušā gadsimta 60. gados, kad visiem likās: sācies jauns dzīves periods un beidzot notiks kaut kas īsts un labs! Drīkst dziedāt, gleznot, rakstīt, un varbūt tiešām sociālisms ir vislabākā sabiedriskā iekārta cilvēkiem. Bet tad šī eiforija beidzās, un, kad es savā jaunības maksimālismā vēlēšanu laikā gribēju ne tikai nevēlēt, bet pat oficiāli atteikties to darīt, kāds gados vecāks vīrs man sirsnīgi ieteica tādas muļķības nedarīt – nebojāt dzīvi sev un vīram. Es paklausīju, jo aptvēru, ka viņam laikam taisnība...

Mana vecāmāte un māte bija polietes, bet es kļuvu par latvieti. Vai nav dīvaini? Savu lepnumu par to, ka esmu latviete, ieguvu tieši no viņām – poļi ir ļoti lepna tauta. Un es pārmantoju šo lepnumu uz latvisko pašapziņu. Esmu latviete un, par spīti visam, ļoti mīlu šo zemi, jo man šķiet, ka es tai piederu un tā pieder man. Tās ir sajūtas, kas patiesībā ir grūti aprakstāmas. Nav svarīgi, kas notiek dažādajās valdībās, kuras esam piedzīvojuši, galvenais, ka esam šīs zemes piederīgie.

Jaunībā es biju visai agresīva un palaikam ar pārāk lielu muti, tomēr nekāda disidente nebiju. Sarkanbaltsarkanais karogs mūsu lauku mājās parādījās tikai 1987. gadā, kad vienu lielu, garu egli pārtaisījām par karoga kātu. Bet mēs bijām tik dziļi laukos, ka tas karogs nevienam nekrita acīs. Pilsētas dzīvoklī, kas atradās K. Barona ielā, mēs tajā gadā uz visām palodzēm salikām iedegtas sveces... Pēc brīža es skatos – pamazām arī citu dzīvokļu logos parādījās sveces, un tas bija tik satraucoši!

Ne par jaunu, ne par vecu

Jā, mani aizrāva arī Tautas frontes laiks. Aptuveni trīs gadus es sēdēju Vecpilsētas ielas birojā un sarunājos ar cilvēkiem. Tu jau redzi, runāt es varu. Bet tur bija jāklausās, jo cilvēki nāca ne tikai uzzināt pēdējos jaunumus, bet arī pastāstīt par sevi. Es atceros, atnāca viens vīrs un stāstīja, kā viņus Litenē «ķēra kā zaķus pa mežu». Viņam drebēja balss... Bet es pirmo reizi uzzināju par Liteni. Ak, tas vispār bija tik romantisks, skaists un ideālistisks laiks, ka to nekad nebūs iespējams aizmirst! Nupat televīzijā rādīja ļoti labu poļu filmu «Persona non grata» – par to, kā ideālisms piedzīvo fiasko, cik tas traģiski, bet galu galā – likumsakarīgi. Arī mūsu pašreizējā situācija ir tikai un vienīgi likumsakarīga, un es neredzu nekā traģiska, – pēdējos desmit gados mēs esam tik strauji devušies uz augšu, kā kosmosa raķete, un tad vienkārši aizkrīt ausis. Taču tas jau nav nekas traģisks. Man ir prieks, ka dzīvoju šajā zemē un šajā laikā. Tad, kad viss sākās, biju pietiekami pieaugusi, lai spētu visu novērtēt, piemēroties jaunajiem apstākļiem un atrast savu vietu, un nebiju pārāk veca, lai nespētu vairs mainīties. Patiesībā viss notika ideāli! Tagad man ir 70 ha zemes. Iedomājies? – septiņdesmit hektāri! Un Aizteru kalns! Tu zini, kas ir aizteri? Senos laikos tā esot bijusi viena no ciltīm, kas te dzīvojusi. Aizteri...

Esmu pratusi apvienot savus ideālus ar praktisko darbu, esmu kļuvusi par eksperti! Es pat izglītoju cilvēkus un savā jaunajā mājā centīšos iekārtot arī tādu kā izglītības centru – man būs Pļavas istaba un Meža istaba, kur varēs uzzināt visu par augiem. Un man ir tāds prieks un lepnums par to, ka to visu esmu sapratusi pati! Par to, kas ir zeme... Nepietiek taču tikai to saņemt, jāzina, kā to apstrādāt. Vai arī – kāpēc neapstrādāt. Arī man pagāja laiks, kamēr es sapratu, kādēļ nevajag visas meža pļaviņas nopļaut. Prieks arī par to, ka mana ģimene mīl un saprot dabu. Jo tagad es skaidri zinu – viss, kas tevī ir un būs, atkarīgs no tā, ko esi saņēmis savā ģimenē. Un droši varu teikt – es esmu apmierināta. Gan ar to, kas man tika iedots līdzi, gan ar to, ko es varu dot. Un tā nav slikta sajūta – apzināties, ka tev ir ko dot.» •