Ar skatu no ērgļa lidojuma

Intervēja Anitra Tooma un Ilze Liepa


Jānis Ķuze ir ornitologs, agrāk Ķemeru nacionālā parka administrācijas darbinieks, tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktora vietnieks un Latvijas Ornitoloģijas biedrības viceprezidents.

Jānis ir viens no tiem cilvēkiem, kas veido pasaules putnu vērošanas entuziastiem pievilcīgu Latvijas tēlu, kā arī kopš 2005. gada Latvijā organizē dabas mīlētāju aprindās lielu popularitāti guvušās putnu vērošanas sacensības «Torņu cīņas». Īpaši savā pētnieciskajā un sirds darbā pievērsies jūras ērgļiem un to populācijas atjaunošanai Latvijā. Ar Jāni sarunājamies viņa dabiskajā biotopā – Kaņiera ezera krastā, kad vakara saule spīd doktoranta zaļajās acīs un jaušams – viņš ir gatavs jauniem dzīves izaicinājumiem zinātniskajā jomā.


Kur pagāja tava bērnība?

Nāku no Madonas puses, Mētrienas, – dzīvojām aptuveni septiņus kilometrus no Aiviekstes upes. Mamma – veterinārārste, tēvs strādāja par sakaru montieri, joprojām ir kaislīgs makšķernieks un mednieks. Upe, zivis un makšķerēšana bija nozīmīga manas bērnības aizraušanās. Būdams mazs puika, makšķerēšanu uztvēru ļoti nopietni, sekoju līdzi jaunumiem tehnikas ziņā, no galvas zināju Latvijā noķerto zivju sugu rekordus utt. Laika gaitā, protams, prioritātes ir mainījušās, un šobrīd copei nododos vien pāris reižu gadā.

Kā no ūdens dzīlēm pievērsies putniem debesīs?

Bērnībā neesmu izgājis nopietnu apmācību nevienā no lielajām tā sauktajām jauno ornitologu «mekām» Engurē vai Papē. Taču ļoti nozīmīgu atbalstu man sniedza Uģis Bergmanis, kurš pirmais, stažējoties Mētrienas skolā, mani pievērsa putniem. Vēlāk ilgus gadus palīdzēju Andrim Avotiņam senioram darboties ar pūču būriem viņa parauglaukumā. Mana pirmā tikšanās ar Andri bija visai neparasta. Viņš pie Mētrienas bija izveidojis pūču uzskaites parauglaukumu, un es, mazs puišelis, darbojoties pilnīgi autonomi, biju sācis, pašam nezinot, cūkot viņa parauglaukumu, jo izliku būrus vietās, par kurām viņš neko nezināja. Kādā no tādām reizēm Andris noķēra mani kokā, kad kontrolēju savu strazdu būri. Tā mēs iepazināmies. Ar to brīdi, var teikt, viņš mani uzlika uz pareizajām sliedēm. Pēc Madonas vidusskolas beigšanas iestājos LU Bioloģijas fakultātē, kur pabeidzu maģistrantūru. Šobrīd studēju doktorantūrā un pētu jūras ērgļu ligzdošanas ekoloģiju Latvijā. Un esmu Andra Avotiņa juniora zinātniskā darba vadītājs.

Tad jau pazīsti visus jūras ērgļus teju personīgi?

Tuvu tam patiešām ir, lielu daļu no viņiem esmu rokās turējis un apgredzenojis. Līdz šim Latvijā gredzenus esmu uzlicis aptuveni 160 ērgļiem.

Kur nokļuvi pēc Bioloģijas fakultātes beigšanas?

Jau studiju laikā sāku strādāt dažādos projektos, darbojos Latvijas Dabas fonda bioloģiski vērtīgo mežu inventarizācijā. 1998. gada aprīlī piedalījos Latvijā pirmajās mežaudžu biotopu inventarizācijas ekspertu apmācībās, kas notika Ķemeru Meža mājā. Pēc šīm apmācībām toreizējais parka direktors Andis Liepa mani uzaicināja piedalīties meža biotopu inventarizācijā Ķemeru parka teritorijā. Sāku šeit kā meža ekologs, šobrīd esmu reģionālās administrācijas direktora vietnieks. Mūsu pārvaldībā ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas visā Zemgalē, sākot ar Engures ezeru rietumos un beidzot ar Seržu tīreli dienvidaustrumos.

Kas tevi piesaistīja tieši Ķemeriem?

Tas neapšaubāmi ir pats Ķemeru parks. Brīdī, kad iepazīsti šo teritoriju, saproti, ka šis parks ir patiesi fantastiska dabas aizsardzības pērle, ko joprojām neesam īsti iemācījušies novērtēt. Dabas daudzveidība, kas šeit sastopama salīdzinoši nelielā teritorijā, ir absolūti apbrīnojama! Te ir viens no lielākajiem augstajiem purviem Latvijā – Ķemeru tīrelis ar ārkārtīgi interesanto ezeriņu mozaīku. Paskatieties aerofotogrāfijās – no augšas paveras īpaši skaists skats! Unikāls ir Kaņiera ezers, kas ir lagūnas izcelsmes ezers, izcili bagāts putnu ziņā. Ķemeru nacionālā parka (ĶNP) teritorijā ir ļoti daudzveidīgi meži. Mūsu gaišākie prāti meža ekoloģijas jomā ir atzinuši dažas no šī parka purvu salu priežu audzēm par vieniem no vērtīgākajiem dabiskajiem priežu mežiem Latvijā. Te ir bagātīgas palieņu pļavas, dumbrāji utt. Ķemeri tiešām ir ļoti interesanta un daudzveidīga teritorija un ar laiku dabas tūrisma potenciāla ziņā varētu kļūt līdzvērtīga Belovežas gāršai.

Brīžiem šķiet, ka Ķemeru iedzīvotājiem nav lielāka bieda par nacionālā parka darbinieku. Dzirdēti pārmetumi, ka parks slīcina pilsētu utt.

Jā, tādu viedokli mēs ik pa laikam dzirdam. Īpaši smags bija 2007. gads, kad izjutām spēcīgu spiedienu un dzirdējām gūzmu nepamatotu pārmetumu, piemēram, ka parka administrācijas īstenotā Ķemeru tīreļa karjera hidroloģiskā režīma atjaunošana ir izraisījusi gruntsūdens līmeņa paaugstināšanos Ķemeru pilsētā. Taču hidroloģiski šis netaisni apvainotais karjers ir tieši saistīts ar Lielupi, nevis ar Vēršupīti, kas ir galvenais ūdens līmeņa regulētājs Ķemeru pilsētā. Pārmetumus saņēmām ne tikai no iedzīvotājiem, bet arī no augstu stāvošām amatpersonām. Kad beidzot tika pieaicināti meliorācijas speciālisti, kuri veica situācijas izvērtēšanu un norādīja uz būtiskām problēmām, kas saistītas ar pašas pilsētas meliorācijas sistēmām un Vēršupītes ūdens aizvadīšanas kapacitāti, pārmetumi mazinājās. Kopš tā laika notiek gan pilsētas grāvju, gan Vēršupītes tīrīšana, izvācot bebru dambjus un vietām padziļinot pašu upīti. Šis piemērs atgādina, ka, kopīgi meklējot problēmu patiesos iemeslus, šos cēloņus var atrast un novērst. Līdz tam dominēja klaja retorika ar nepamatotiem argumentiem, kas veda tikai un vienīgi strupceļā.

Gribējās atvilkt elpu un kārtējo reizi izstaigāt Tīreļa takas. Taču izrādās, ka šī taka ir slēgta. Kad atkal varēs staigāt pa purvu Ķemeros?

Ja viss notiks, kā plānots, jau nākamgad šī taka atkal būs atvērta cilvēkiem. Tai būs nedaudz cits maršruts, kas, mūsuprāt, būs daudz veiksmīgāks apmeklētāju plūsmas organizēšanas ziņā un purva daudzveidīgo ainavu atklās vismaz tikpat labi kā bijusī laipa.

Tev ir ļoti rosīga un mērķtiecīga zinātniskā karjera.

Es to nesauktu par karjeru, taču patiešām – jūras ērglis un viss par un ar to saistītais izraisa manī arvien lielāku interesi. Pirmo jūras ērgļu mazuli es apgredzenoju 1999. gadā, Jura Lipsberga pieskatīts; kopš 2007. gada esmu pārņēmis stafeti no šī leģendārā putnu pētnieka un pēdējos gados ļoti intensīvi nodarbojos ar gredzenošanu, ligzdošanas sekmju monitoringu, jūras ērgļiem nepieciešamās aizsardzības nodrošināšanu, mikroliegumu dibināšanu utt. Mēs šeit, Ķemeros, bijām pirmie Latvijā, kas ieguva oficiālu atļauju no Pārtikas un veterinārā dienesta uzturēt jūras ērgļu barotavu, pie kuras veicam gredzenu nolasījumus un iegūstam informāciju, ar ko pēcāk apmaināmies arī ar somu, lietuviešu un igauņu kolēģiem.

Jūras ērgļu barotava droši vien nav vis maza zīlīšu mājiņa. Kā tā izskatās?

Nav gan! Mēs izmantojam mazliet lielāku un jaudīgāku barību, proti, tie ir kritušie lopi, protams, ar zināmu izcelsmi un veterinārārsta izziņu. Šāda metode tiek plaši izmantota arī Skandināvijas valstīs, it īpaši Zviedrijā un arī Somijā. Līdz 2008. gadam Latvijā bija zināmi vien seši ārvalstīs gredzenotu jūras ērgļu novērojumi. Kopš sākām intensīvi darboties ar gredzenu nolasīšanu, pāris gadu laikā esam šo skaitu pieckāršojuši un nonākuši starptautiskajā apritē. Līdz tam Latvija citur gredzenoto putnu gredzenu nolasīšanas ziņā bija baltais caurums, kur par jūras ērgļu pārvietošanos faktiski nebija nekādas informācijas.

Pagājušā gadsimta vidū Latvijā jūras ērglis kā ligzdotājs faktiski bija izzudis, atgriešanās notika vien ap 70. gadu sākumu. Tolaik viņus šādās barotavās piebaroja zviedri un somi, un tas deva būtisku ieguldījumu populācijas pieaugumam.

Kāpēc pievērsies tieši jūras ērgļiem?

Varētu teikt, ka sākotnēji tā bija apstākļu sakritība. Tālajā 1999. gadā sagadījās, ka izbraucu ekspedīcijā kopā ar Juri Lipsbergu. Viņš ļāva man piekļūt jūras ērgļa ligzdai pie Engures ezera un apgredzenot mazuļus. Atceros, kā nedaudz trīcošām kājām toreiz kāpu tādā milzīgā apsē un, kad sasniedzu cāļus, jutos patiesi vareni. Tā es ar katru gadu sāku tam veltīt arvien vairāk laika.

Cik augstu parasti jākāpj līdz ērgļu ligzdai?

Augstākā jūras ērgļu ligzda Latvijā ir trīsdesmit viena metra augstumā. Sanāk tāda desmitstāvīga māja. Vidējais ligzdu augstums ir aptuveni 20-25 metri.

Es saprotu, ka var uzkāpt augstu kokā, bet tur, augšā, ir ligzda kā liels šķīvis. Kā tai tiek klāt?

Tas patiešām nav izstāstāms. Ir jāizjūt koks. Es baidos no cilvēku veidotām konstrukcijām. Jūtos ļoti nekomfortabli, piemēram, kāpjot ūdenstorņos, lielās antenās vai skursteņos, ko nepazīstu, tātad nezinu, vai materiāli un metinājumi mani noturēs. Ar koku ir citādi. Kad esi kāpis ilgus gadus, to var saprast un paredzēt. Gadās, ka, esot jau zem pašas ligzdas, saproti, ka tālāk kāpt nedrīkst, jo galotne ir pārāk tieva vai stumbrs saplaisājis un satrunējis. Taču gribu piebilst, ka, manuprāt, zivju ērgļu pētniekiem ir daudz bīstamāks darbs, jo šīs sugas putni ligzdas būvē tikai un vienīgi pašā koka galotnē, turklāt virs ligzdām bieži nav zaru, pie kā stiprināties. Joprojām brīnos par dažiem, it īpaši baltkrievu, kolēģiem, kuri veido pat speciālas konstrukcijas – stalažas, ko piesien koka galotnē zem ligzdas un pa tām lien ligzdai apkārt. Iztēlojieties, ka tas notiek divdesmit piecu metru augstumā!

Jūras ērgļi neprotestē, ka tu aiztiec viņu mazuļus?

Viņiem tas, protams, nepatīk, un vecie putni izrāda savu neapmierinātību, skaļi klaigājot un lidinoties virs ligzdas. Tādēļ traucējuma laiku vienmēr cenšos pēc iespējas saīsināt. Tomēr atšķirībā no dažām pūču sugām ērgļi nekad ligzdas apmeklētājam neuzbrūk. Tiešs kontakts sanāk tikai mazuļu gredzenošanas laikā vai tajās retajās reizēs, kad rokās nonāk pieaudzis putns, parasti ievainots vai slims. Ir jāuzmanās no pieaugušā putna knābja, kas var savainot un pārplēst ādu, taču visvairāk ir jāsargājas no nagiem. Pieaugušam jūras ērglim tie ir gandrīz piecus centimetrus gari un satvēriens tik spēcīgs, ka nagus bez īpašas piepūles var izlaist cauri cilvēka plaukstai.

Vasaras vidū parasti dodies atvaļinājumā, bet, cik zinu, ne jau saulītē gozēties. Kāds būs tavs atvaļinājums?

Gozēties patiešām nesanāk. Atvaļinājuma laikā man ir jātiek galā faktiski ar visām zināmajām ligzdām Latvijā. Tā ir ikgadējā ligzdu kontrole, kuras laikā tiek veikta ligzdošanas sekmju apzināšana, mazuļu gredzenošana, jaunu ligzdu meklēšana utt. Pagājušajā gadā apsekoju 50 ligzdas, ceru, ka šogad šis skaitlis būs nedaudz lielāks, jo jūras ērgļu populācija atkopjas un šobrīd ir augoša, pēdējos gados regulāri nāk klāt piecas līdz desmit ligzdas gadā. Sākšu ar Kurzemi, pēc tam no Ziemeļvidzemes došos virzienā uz dziļo Latgali.

Kas maksā par degvielu?

Šogad pats, palīdz arī draugi. Viņi nāk talkā arī ligzdu kontrolēs, jo šo darbu vienatnē darīt nav prātīgi.

Vai ir izgudroti kādi uzlabojumi, kas atvieglo putnu gredzenu nolasīšanu, jo tie cipari taču nemaz nav tik viegli saskatāmi?

Jūras ērgļu krāsaino gredzenu programma laika gaitā ir ļoti mainījusies un attīstījusies. Lai palielinātu nolasīšanas iespēju, jau sākotnēji tika izmantoti divi gredzeni – katrs uz savas kājas. Uz labās kājas lika individuāli numurētu valsts gredzenu, kas katrai programmas dalībvalstij ir ar savu krāsu kombināciju, uz kreisās kājas lika tā saukto gada gredzenu, kura krāsu kombinācija mainās katru gadu un ir visām iesaistītajām valstīm kopīga. Vēlāk Somijas ērgļu pētnieki atskārta, ka gada gredzens ar krāsu kodu, bet bez individuālajiem cipariem ir gredzena telpas izniekošana un ierosināja arī uz gada gredzeniem rakstīt ciparu kombinācijas. Kopš tā laika numurēti ir abi gredzeni, tie ir mainījušies un kļuvuši vieglāk salasāmi. Tāpēc tagad, kad ligzdā gredzenojam mazuļus un kāds no vecajiem putniem virs mums riņķo, varam to nofotografēt un pēcāk, analizējot bildes kadru, nolasīt krāsas vai pat ciparu kombināciju. Tādējādi gredzenošana paver plašākas iespējas putnu pētniecībai.

Kur jūras ērgļi ziemo?

Vecie putni galvenokārt ir nometnieki. Ja laika apstākļi ir piemēroti, tie cenšas ligzdošanas teritorijā uzturēties visu gadu. Nesen lietuvieši veica pētījumu, kas pierādīja, ka piesaiste ligzdai sezonāli ir krietni garāka, nekā sākotnēji domājām. Kad mazuļi pamet ligzdu, vecie putni sāk krāmēt un pušķot ligzdu nākamajai sezonai jau tā paša gada oktobrī un visu ziemu to pieskata. Savukārt jaunie ērgļi var klejot ļoti lielus gabalus. Latvijā gredzenoti jaunie putni ir redzēti Francijā, Vācijā, Ungārijā, Krievijā un citur.

Kas ar jūras ērgļiem šobrīd notiek kopumā?

Jūras ērgļu populācija lielākajā daļā Eiropas valstu ir veiksmīgi atjaunojusies un aug – tas ir viens no putnu aizsardzības veiksmes stāstiem. Šī suga ir salīdzinoši plastiska un spēj pielāgoties arī cilvēka radītām izmaiņām ainavā. Igauņi ir pētījuši jūras ērgli un melno stārķi kontekstā ar cilvēka radītām izmaiņām mežos, jo šīm abām sugām ligzdošanai vajag vecus kokus, un konstatējuši, ka populācijas raksturo pretējas attīstības tendences, proti, melno stārķu skaits mazinās, bet jūras ērgļu kļūst vairāk. Iemesls – melnais stārķis ir krietni jutīgāks pret mežsaimnieciskās darbības radītajām izmaiņām, bet jūras ērglis šādām izmaiņām zināmā mērā spēj pielāgoties. Taču ir ļoti svarīgi, lai ne ērglis, ne citi putni netiktu traucēti ligzdošanas sezonas laikā.

Kādas ir tavas domas par putnu vērotājiem, kuri sacenšas, skaitot putnu sugas, un brauc pāri visai Latvijai, lai sasniegtu jaunus rekordus?

Domāju, ka tas ir ļoti jauks laika pavadīšanas veids, ja vien to īsteno, ievērojot putnu vērošanas ētikas likumus. Varu tikai pozitīvi vērtēt, ka cilvēki šādi mācās pazīt putnus, viņu balsis, izzina nianses, lai atšķirtu arvien vairāk putnu pasugu. Taču tā nav ornitoloģija, tā ir putnu vērošana, un tās ir divas dažādas lietas.

Šķiet, visu tavu dzīvi piepilda jūras ērgļi. Kā tu izklaidējies, kādi ir tavi dzīves prieki?

Šobrīd ērgļi aizņem daudz mana brīvā laika, taču es joprojām nodarbojos arī ar putnu fotografēšanu. Pašlaik gan to daru krietni mazāk nekā iepriekš. Pirms 10 gadiem biju aizrāvies ļoti nopietni. Vienmēr esmu centies meklēt jaunus rakursus un jaunas pieejas putnu fotografēšanai.

Skatoties fotogrāfijas, izskatās, it kā tu būtu vienā līmenī ar putnu.

Runājot par ūdensputniem, tas tiešām tā arī ir. Savulaik uzbūvēju peldošo slēpni, kas Latvijā jau ir iemantojis zināmu popularitāti un kuru tā arī sauc – par gulbi. Faktiski tas ir peldoša gulbja makets, ko lieku uz galvas kā lielu peldošu cepuri. Pats, ģērbies hidrotērpā, esmu ūdenī. Ar šādu slēpni varu tikt putniem apbrīnojami tuvu. Tos iespaidus un emocijas, ko šādi gūstu, tiešām ir ļoti grūti aprakstīt. Ir bijuši gadījumi, kad pēc ilgas lavīšanās iepeldu putnu bara vidū un tuvākās gaigalas no manis riesto vien nieka divu metru attālumā. Tādu mirkļu ir bijis daudz. Šis slēpnis dod iespēju netraucēti vērot putnu dabisko uzvedību. Līdz peldošo slēpņu ieviešanai ūdensputnu fotogrāfijās dominēja skati, kur redzams izbiedēts putns, kas, skatoties pār plecu, peld projām, bet skata rakurss ir no augšas uz leju.

Latvijā notiek kārtējās pārmaiņas dabas aizsardzības jomā...

Ikvienās pārmaiņās jācenšas saskatīt kaut ko labu. Šā brīža pārmaiņās, domāju, pozitīvais aspekts ir tas, ka veltām lielāku uzmanību tām teritorijām, kurām tās līdz šim tika pievērsts maz. Taču nenoliedzami milzīga problēma ir kapacitātes jautājums, jo tagad tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik atbildēja par vienu nacionālo parku vai rezervātu, papildus ir nācis klāt plašs klāsts ar jaunām teritorijām, par kurām viņiem vajag rūpēties tāpat kā par saviem ierastajiem nacionālajiem parkiem vai rezervātiem. Tāpēc es tiešām ceru, ka finanšu ziņā šobrīd esam zemākajā punktā un ar laiku situācija uzlabosies, lai jaunajām teritorijām varētu veltīt krietni vairāk uzmanības.

Cilvēki uzvalkos, kas reti dodas dabā, propagandē mītu, ka Latvijā ir pārāk daudz aizsargājamu teritoriju, ka dabas aizstāvji traucē visiem dzīvot un ka mēs visi tādēļ esot nabagi utt.

Tas tiešām ir mīts. Oficiālā Valsts meža dienesta statistika liecina, ka, piemēram, 2009. gadā meži, kuros ir aizliegta saimnieciskā darbība, vai tādi meži, kuros aizliegta galvenā cirte, aizņēma nieka 4,5% no mežu kopējās platības. Tas ir mikroskopisks cipars! Protams, var piesaukt mežus, kuros ir maigāki ierobežojumi, piemēram, aizliegta kailcirte, taču šos mežus joprojām cērt, tikai izmantojot saudzīgākas metodes. Salīdzinot ar lielāko daļu citu Eiropas Savienības dalībvalstu, Latvijā aizsargājamo teritoriju proporcionāli ir ļoti maz.

Cilvēkiem nemitīgi gribas pārveidot un pakļaut dabu...

Tā tas ir. Nesen šeit, Ķemeros, dzirdējām interesantu ieteikumu, ka mums vajadzētu vairāk rūpēties par to, lai saglabātu neskartu un sakārtotu dabu. Bet tie taču ir divi viens otru izslēdzoši apgalvojumi! Šī cilvēka mūžīgā, negausīgā vēlme nosusināt vēl kādu pleķīti, uzbūvēt māju vēl kaut kur tuvāk jūrai un tā tālāk vienā brīdī nāk atpakaļ. Tagad mēs redzam rezultātu, kā cilvēki cīnās ar sekām, kā jūras malā spiesti veidot krasta nostiprinājumus, lai sargātu savas mājas no krastu erozijas, kā dažādiem līdzekļiem cīnās, lai saglābtu nekustamo īpašumu burbuļa laikā palieņu pļavās sabūvētās mājas, kas tagad pavasara plūdos atrodas pusmetru dziļā ūdenī. Kamēr cilvēks necentīsies saprast un respektēt dabu, tik ilgi viņš būs zaudētājs. Tā tas ir un būs.

Vai valsts pietiekami aizsargā Latvijas dabu?

Uz šo jautājumu nevar viennozīmīgi atbildēt, jāskata detaļas un nozares atsevišķi. Taču ir kopējs jautājums, kas šobrīd satrauc visu vides nevalstisko sektoru. Tā ir intensīvā mežistrāde un meža infrastruktūras būvēšana. Problēma ir ne tikai mežu izciršana, bet arī tas, ka tiek veidoti jauni, lieli meža ceļi, parasti ar dziļiem grāvjiem abās malās. No ekonomiskās puses raugoties, tas, iespējams, ir pozitīvi un var piekrist tam, ka valsts mežos ceļi daudzviet ir labāki nekā lauku ceļi, ko apsaimnieko vietējās pašvaldības. Taču tajā pašā laikā visi šie jaunie ceļi nozīmē traucējumu un trokšņa piesārņojumu. Mēs tā īsti vēl neesam iemācījušies apzināties to, ka piesārņojums ir ne tikai izgāzta atkritumu krava, bet arī mežizstrādes vai atpūtnieku radītais troksnis, kas, pateicoties ceļiem, tagad iekļūst tur, kur agrāk bija miers un klusums, – kaut vai pie tām pašām melno stārķu ligzdām. No dabas aizsardzības viedokļa, ceļi ir kā trokšņa piesārņojuma un traucējuma metastāzes, tādēļ to būvēšanu vajadzētu ļoti rūpīgi izvērtēt. Vismaz aizsargājamās dabas teritorijās cilvēkiem vajadzētu atstāt savus auto stāvvietā meža malā un tālāk iet ar kājām vai braukt ar velosipēdu.

Cita nopietna problēma ir Latvijas mežos joprojām notiekošā saimnieciskā darbība putnu ligzdošanas sezonas laikā. Piemēram, mūsu kaimiņi igauņi šo jautājumu jau ir sakārtojuši un vismaz valsts mežos ievēro sezonālos ciršanas ierobežojumus. Ornitologs Māris Strazds ir aprēķinājis, ka Latvijā pavasara ciršanas dēļ katru gadu iet bojā aptuveni 20 tūkstoši putnu ligzdu. Ja mēs parēķinām, ka vidēji vienā dziedātājputna ligzdā varētu būt pieci mazuļi, tas nozīmē, ka katru gadu aptuveni 100 tūkstoši putnu vai nu neizšķiļas, vai iet bojā tikai tāpēc vien, ka mežs, kurā atrodas viņu ligzdas, tiek nocirsts. Laikā, kad putniem vajadzētu sēdēt un perēt, ligzdas sašķaida hārvesteri. Tā diemžēl ir ļoti nopietna problēma, un es ļoti ceru, ka tiks rasts kompromiss ar mežu nozari, lai kluso periodu ar laiku ieviestu arī Latvijā. Runājot ar meža nozares cilvēkiem, liekas, ka viņi būtu ga-tavi meklēt kompromisu, taču ir skaidrs, ka šai koncepcijai nepieciešams nopietns valstisks atbalsts.

Vai ir viegli pasargāt dabu no cilvēkiem? Vai vispār to vajag darīt?

Dabas sargāšana, to izolējot no cilvēkiem, nav iespējama. Protams, ir vietas, kur nepieciešams pilnīgs miers un cilvēku klātbūtne nav vēlama, taču es uzskatu, ka dabu var sargāt, tikai un vienīgi rādot un par to stāstot. Tad, kad cilvēki saprot tās vērtības, par kurām mēs stāstām un ko rādām, daba vairs no viņiem nav jāsargā, jo viņi dabu sargā paši.

Lielisks piemērs ir mūsu Kaņiera tornis. Tā ir ļoti laba vieta, kur varam runāt par dabu un ļaut cilvēkiem to iepazīt tuvāk. Pirms desmit gadiem torņa vietā bija sešus metrus augsts baltalkšņu mežs ar izmuļļātu traktoru ceļu pa vidu, bet tagad te redzamie kadiķi – gandrīz nokaltuši. Pamazām šo vietu labiekārtojām: izcērtot krūmus, atjaunojām kadiķu pļavu un zāļu purvu, 2009. gadā ar «Cemex» atbalstu tika uzbūvēts arī tornis un informācijas stendi. Pirms torņa uzbūvēšanas Kaņieris no krasta nebija pārskatāms, un no vietējiem iedzīvotājiem bieži dzirdējām jautājumu, kāpēc šis ezers te vispār ir vajadzīgs. Tagad vietējie uz šejieni ved savus ārvalstu ciemiņus un piestāj tūristu grupas.

Vai atpūtnieki joprojām aiz sevis mežos atstāj lielas atkritumu kaudzes?

Vismaz Ķemeru nacionālā parka mežos mēslu kļūst arvien mazāk, kaut gan joprojām katru gadu izvedam ievērojamu apjomu gan jaunu, gan vecu atkritumu. Cilvēki joprojām mēslo, un tā diemžēl ir ikdienas realitāte. Tomēr gribas cerēt, ka tie, kuri maitā iespaidu par visu sabiedrību kopumā, ir minoritāte, – 10% sabiedrības mēslo un nekad aiz sevis nesavāc, savukārt 10% skalas otrajā galā paši nekad nemēslo, bet vāc to, ko atstājuši pārējie.

Ko gribi vēl šajā dzīvē paveikt, lai teiktu, ka tavs mūžs ir piepildīts? Tavs gandarījums un prieks?

Man ir gūzma ambīciju attiecībā uz dabas atjaunošanas pasākumiem, kas tiešām ir mans aicinājums. Un viens no labākajiem piemēriem, kā sen loloti sapņi īstenojas dzīvē, ir Slampes upes pilotprojekts: Ķemeru nacionālā parka Dunduru pļavās varat apskatīt atjaunoto Slampes palieni, kur padomju gados izgrāvots upes posms ir atgriezts līkumotā gultnē. Šī ideja, kas 1998. gadā vēl šķita pilnīgi traka un nerealizējama, septiņu gadu laikā ir īstenojusies dzīvē. Tas sniedz milzīgu gandarījumu.

Vēl ir liels gandarījums par šobrīd jau vairāk nekā 60 ierosinātajiem mikroliegumiem. Iztēlojieties, piemēram, ka ieejat mežā, kur nocirsts faktiski viss, ko var nocirst vecuma ziņā. Jūs paejat uz priekšu un ieraugāt pusi kvartāla ar fantastisku, vecu mežu, kurā joprojām ligzdo baltmugurdzenis, mazais ērglis, – tur notiek viss, kam tādā vecā, labā mežā būtu jānotiek. Un tu saproti: ja pirms desmit gadiem nebūtu tur iegājis, nebūtu atradis to dzeņa vai ērgļa ligzdu, pēcāk nebūtu rakstījis visus birokrātiskos papīrus, lai to mikroliegumu ierosinātu, šī meža tur vienkārši nebūtu... Šī apziņa sniedz vislielāko gandarījumu. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc es un, domāju, absolūtais vairākums manu kolēģu šīs lietas vispār dara. Tas ir tas vērtīgais, kas paliks aiz tevis un ir reāls devums dabas aizsardzībai.

Vai vari piekrist tam, ka pētnieks ar laiku sāk līdzināties pētāmajai sugai?

Esmu šādu viedokli dzirdējis. Esot tāpat kā ar suņu saimniekiem un viņu suņiem.

Pagaidām pēc jūras ērgļa neizskaties...

(Smejas.) Ja tic šai teorijai, gribētos redzēt, kā izskatās, piemēram, zeltgalvīšu pētnieki. •